Nasi goreng

Nasi goreng ir vakardienas rīsi, strauji un karsti apcepti ar ķiplokiem, šalotes sīpoliem, sambalu un devīgu šļakatu kecap manis — saldās, sīrupainās sojas mērces, kas tam dod tumšo krāsu un vieglu karamela garšu. Tas ir Indonēzijas ikdienas ēdiens, ko mājās gatavo brokastīm tikpat bieži, cik pērk warung pusnaktī, un tas ir vienīgais ēdiens, ko lielākā daļa viesu ārpus Indonēzijas var nosaukt, vēl pirms apsēžas pie galda.

Kas tas patiesībā ir

Dienu iepriekš vārītus rīsus, kas izžuvuši tik daudz, ka graudi atdalās, nevis salīp, liek karstā vokā, kur vispirms apcepts sasmalcināts šalotes sīpolu, ķiploku un sambala pasta, līdz izdalās aromāts. Tad pievieno kecap manis, kas apvelk rīsus un nokrāso tos dziļi sarkanbrūnus, kamēr cukurs vok malā viegli piedeg. Ceptā ola — parasti ar neapgrieztu dzeltenumu, ar kraukšķīgi mežģīņainām malām — tiek likta virsū, nevis iemaisīta, un šķīvi papildina krupuk (garneļu čipsi), gurķa un tomāta šķēles.

Nasi goreng no jebkuriem citiem reģiona cepto rīsu ēdieniem atšķir kecap manis. Taizemes un Ķīnas versijas garšo ar zivju mērci vai gaišu sojas mērci un paliek gaišas; nasi goreng ir veidots tumšs un nedaudz salds, un versija bez kecap manis, lai cik labi izpildīta, ir cits ēdiens ar to pašu nosaukumu.

Kā to pasniedz

• Uz šķīvja, ceptā ola virsū, blakus krupuk (garneļu čipsi).
• Ar gurķa un tomāta šķēlēm un laima daiviņu.
• Ar papildu sambalu atsevišķi tiem viesiem, kuri vēlas vairāk asuma, nekā rīsi jau satur.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Norādiet, kāda gaļa vai cita olbaltuma sastāvdaļa ir iemaisīta, ja ir — vistas gaļa, garneles un atlikušais satay ir bieži papildinājumi.
• Norādiet olu un sojas mērci kecap manis sastāvā.
• Piedāvājiet sambalu nelikt, nevis pieņemiet, ka katrs viesis vēlas ēdienu tik asu, kā to gatavo warung.

Šeit norādītās sastāvdaļas, alergēni un uzturvērtības informācija raksturo tipisku recepti. Tā nav saistoša deklarācija par kādu konkrētu restorānu: receptes, porciju lielums un izmantotie produkti var atšķirties.