Rasgulla

Rasgulla ir svaigs, nespiests siers, mīcīts gludu un saritināts bumbiņās, vārīts cukura sīrupā, līdz tās kļūst porainas un uzbriest līdz divkāršam izmēram. Tas ir Bengālijas sīrupā mērcēts saldums, un, lai gan to bieži mēdz saukt kopā ar gulab jamun un rasmalai par “vēl vienu Indijas piena desertu”, visi trīs tiek gatavoti un uzvedas pavisam citādi — tos vērts atšķirt, nevis uzskatīt par vienu savstarpēji aizvietojamu kategoriju.

Kas tas patiesībā ir

Pienu svaigi sarecina ar skābi, un iegūto mīksto sieru — chhena, kas atšķiras no stingrākā, spiestā paneer — mīca ar rokām līdz pilnīgai gludumam, lai nepaliktu ne graudiņa; tieši mīcīšana nosaka, vai gatavā bumbiņa būs poraina vai sabruks. Saritinātas gludās bumbiņās un iemestas verdošā cukura sīrupā, nevis piena vannā, tās vārās, līdz uzpūšas vieglas un gaisīgas, aptuveni dubultojot izmēru, un atdziest tajā pašā sīrupā, nevis krēmīgā mērcē.

Rasgulla tiek vārīta sīrupā, nav cepta un ir gatavota no svaiga nespiesta siera — tā atšķiras no abiem slavenākajiem radiniekiem pēc visiem kritērijiem. Gulab jamun gatavo no cepta piena sausnes mīklas, nevis svaiga siera, un sīrupā to mērcē pēc cepšanas, nevis vāra tajā; rasmalai izmanto to pašu chhena pamatu, taču klimpas saplacina un pasniedz saldinātā pienā, nevis sīrupā. Rasgulla pēc metodes atrodas starp abiem, bet nesakrīt ne ar vienu — tās pašas gludā, porainā tekstūra un sīrupā mērcētais raksturs tai nodrošina savu identitāti.

Kā to pasniedz

• Aukstas vai istabas temperatūrā, bļodā ar nedaudz sava sīrupa.
• Kā desertu, bieži svētkos, kā arī pārdotas pa vienai saldumu veikalos.
• Reti garnētas — vienkāršā, porainā tekstūra ir ēdiena būtība.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Norādiet pienu.
• Tas ir dabiski veģetārs.
• Pasakiet, ka tas ir sīrupā, nevis pienā gatavots, jo citādi viesi var sagaidīt rasmalai krēmīgāko tekstūru.