Saganaki

Saganaki ir bieza stingra siera šķēle, apvārtīta miltos un cepta mazā pannā, līdz ārpuse kļūst kraukšķīga un zeltaina, bet vidus paliek mīksts, pabeigta ar citrona sulu. Nosaukums patiesībā attiecas uz mazo divu rokturu pannu, kurā sieru cep, nevis uz pašu sieru — detaļa, kas izskaidro, kāpēc vairāki pilnīgi atšķirīgi Grieķijas ēdieni, kas gatavoti tajā pašā pannā, arī nes nosaukumu “saganaki”.

Kas tas patiesībā ir

Stingru, pusciestu sieru — tradicionālā izvēle ir kefalotyri vai graviera, jo abi karstumā notur formu, nevis izplūst peļķē — sagriež biezā šķēlē, viegli apvārta miltos un ātri cep karstā olīveļļā, līdz ārpuse sakļaujas kraukšķīgā, zeltainā garoziņā. Cepšanai jānotiek ātri: pārāk ilgi pannā, un siers sabrūk kustā putrā, nevis notur šķēles formu ar kraukšķīgu čaulu ap mīkstinātu, nevis šķidru vidu.

Sieram jānotur forma pēc cepšanas, nevis jāizplūst peļķē, citādi tas nav īsts saganaki. Tieši tāpēc kefalotyri un graviera ir standarta izvēle — mīkstāki, ātrāk kūstoši siers karstu pannu neizdzīvo vesels, un saganaki, kas nonāk peļķes veidā, nevis sagriežamas šķēles veidā, kaut kur virtuvē ir izgājis greizi.

Kā to pasniedz

• Karstu, tieši no pannas, pie galda sagrieztu ķīļos.
• Ar citrona sulas šļakatu virsū tieši pirms ēšanas.
• Kā starteri vai meze šķīvi, bieži ar olīvām un maizi.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Norādiet kviešus un pienu.
• Pasakiet, kāds siers izmantots, jo kefalotyri un graviera karstumā garšo un uzvedas nedaudz atšķirīgi.
• Pieminiet, ka tas tiek pasniegts karsts un ātri apēsts, jo tekstūra ātri sacietē, tiklīdz sāk atdzist.

Šeit norādītās sastāvdaļas, alergēni un uzturvērtības informācija raksturo tipisku recepti. Tā nav saistoša deklarācija par kādu konkrētu restorānu: receptes, porciju lielums un izmantotie produkti var atšķirties.