Tempura

Tempura ir dārzeņi un jūras veltes, iemērkti vieglā, aukstā mīklā un cepti eļļā, līdz tie kļūst bāli un kraukšķīgi. Tas ir Japānas vieglākais cepšanas ēdiens, un labu tempuru vērtē pēc mīklas kraukšķīguma, nevis krāsas — dziļi zeltaina tempura parasti liecina, ka tā cepta par ilgu vai par karstu. Pati tehnika nav japāņu izcelsmes: ēdiena cepšanu mīklā 16. gadsimtā Nanban tirdzniecības laikā ieveda portugāļu misionāri un tirgotāji, un vārds tempura visdrīzāk cēlies no latīņu tempora — gavēņa laikiem, kad portugāļu katoļi gaļas vietā ēda ceptu zivi. Japāna pārņēma metodi un pārveidoja to par kaut ko pilnīgi savu.

Kas tas patiesībā ir

Plānu mīklu no miltiem, olas un ledusauksta ūdens maisa pēc iespējas mazāk — pārmaisot attīstās glutēns un apvalks kļūst smags, tāpēc kunkuļi mīklā ir īpašība, nevis kļūda. Garneles, kā arī dārzeņus, piemēram, saldo kartupeli, ķirbi un shiso lapas, iemērc un cep eļļā, kas karsta tikai tik, lai mīkla sastingtu mežģīņveida, gandrīz caurspīdīgā apvalkā, to neapbrūninot.

To ēd, iemērcot tentsuyu — vieglā dashi un sojas mērcē — vai ar vienu sāls šķipsniņu smalkākiem gabaliņiem, kuru garšu smaga mērce nomāktu.

Kā to pasniedz

• Pa gabalam, tieši no frītes, pie tempura letes, lai nekas neatdziestu un nenomīkstētu.
• Virs rīsu bļodas, kā tendon, vai līdzās soba vai udon nūdelēm.
• Uz papīra izklātas paplātes, sakārtotus tā, lai gabali nesaskaras un neizgarotu cits citu mīkstus.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Norādiet glutēnu un olas no mīklas un vēžveidīgos, ja ir garneles.
• Pasakiet, vai ir pieejama tikai dārzeņu versija; tā ir patiešām cita tempura, nevis sliktāka.
• Piebildiet, ka to vislabāk ēst nekavējoties — tempura, kas tiek vesta vai gaida, zaudē visu ēdiena jēgu.
• Atšķiriet tempuru, kas pasniegta atsevišķi ar mērci, no tempuras virs rīsiem (tendon); tie ir dažādi pasūtījumi par dažādām cenām.