Frites

Frites ir biezi sagriezti kartupeļi, kas divreiz cepti, līdz ārpuse kļūst kraukšķīga, bet vidus paliek gaisīgs, un kurus Beļģijā pārdod īpašos frī stendos — frietkot — gandrīz uz katra ielas stūra. Beļģija un Francija jau vairāk nekā gadsimtu strīdas, kura valsts tos izgudrojusi, un neviens dokuments šo jautājumu pārliecinoši neatrisina. Taču divkāršās cepšanas paņēmiens un ap to izveidojusies frietkot kultūra ir nepārprotami beļģiska.

Kas tas patiesībā ir

Biezas kartupeļu strēmelītes vispirms cep zemākā temperatūrā, līdz tās ir gatavas, bet vēl bālas. Pēc atpūtināšanas tās otrreiz cep karstākā eļļā, lai ārpuse apbrūninātos un kļūtu kraukšķīga. Šī divpakāpju gatavošana atšķir īstus frites no parastiem frī: tā veido trauslu, kraukšķīgu garoziņu ap mīkstu, tvaikojošu vidu. Tradicionāli izmanto liellopu taukus, taču mūsdienās bieži lieto augu eļļu. Jebkurā gadījumā griezuma biezums un divkāršā cepšana rezultātu ietekmē vairāk nekā taukviela.

Vārds “French” nosaukumā “French fries”, pēc izplatītākā skaidrojuma, nav saistīts ar Franciju. Viens no nostāstiem vēsta, ka Pirmā pasaules kara laikā amerikāņu karavīri Beļģijā nogaršoja šo ēdienu franču valodā runājošajā Valonijā un noturēja to par franču ēdienu. Pārpratums izplatījās pasaulē, kamēr Beļģijā to turpināja vienkārši saukt par frites.

Kā to pasniedz

• Papīra turzā uzreiz no frietkot, ēdot ar rokām un mazu dakšiņu.
• Ar majonēzi kā ierasto mērci, lai gan lielākajā daļā stendu piedāvā desmitiem īpašu mērču.
• Kā standarta piedevu pie mīdijām, steika vai gandrīz jebkura pamatēdiena.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Pasakiet, kādos taukos kartupeļi cepti, jo liellopu tauki un augu eļļa atšķirīgi ietekmē gan garšu, gan cepšanu.
• Tie dabiski ir veģetāri, ja vien nav cepti liellopu taukos; ja tā ir, norādiet to.
• Pieminiet, ka tradicionālā beļģu mērce ir majonēze, nevis kečups.