Milanesa

Milanesa ir plāns liellopa vai teļa gaļas gabals, aplikts olā un rīvmaizē un cepts, līdz garoza kļūst zeltaina un kraukšķīga. Itāļu imigranti tehniku, kas slēpjas aiz Milānas cotoletta, atveda uz Argentīnu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, un tas, kas tur iesakņojās, izauga par kaut ko izteikti argentīniešu — plānāku, biezāk panētu un ēstu biežāk nekā gandrīz jebkas cits uz galda.

Kas tas patiesībā ir

Liellopa gaļas gabalu, dažkārt teļa vai vistas, iztriec plānu, iemērc sakultā olā, tad iespiež smalkā rīvmaizē, līdz tas ir pilnībā pārklāts. To cep karstā eļļā, līdz abas puses kļūst dziļi zeltainas un garoza sacietē kraukšķīga, bet gaļa iekšpusē paliek mīksta, nevis izžūst — tieši gabala plānums to dara iespējamu tik īsā cepšanas laikā. Citrona sulas piešļakstu pie galda ir vienīgā bieži sastopamā piedeva; panējumam un gaļai jānes ēdiens pašiem.

Tas ir patiesi ikdienas ēdiens, nevis svētku ēdiens. Itālijā cotoletta alla milanese var būt pārdomāts restorāna pasūtījums, bet Argentīnā milanesa ir tuvāka ģimenes pamatēdienam, ko pasniedz darbdienu vakariņās, sendvičos un auksti nākamajā dienā — ēšanas biežums ir daļa no tā, kas to nosaka.

Kā to pasniedz

• Vienkāršu uz šķīvja, ar citrona daiviņu un kartupeļu biezeni vai salātiem.
• Kā milanesa napolitana, ar tomātu mērci, šķiņķi un izkusušu sieru, pabeigtu zem grila.
• Sendvičā, aukstu vai uzsildītu, kā bieži pusdienu ēdienu pašu par sevi.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Pasakiet, kāda ir gaļa — liellopa, teļa un vistas versijas ir bieži sastopamas un jūtami atšķiras garšā.
• Norādiet kviešus rīvmaizē un olu pārklājumā.
• Pieminiet, ja ēdiens tiek pasniegts napolitana stilā, jo virskārtas pievieno piena produktus, kādu vienkāršajai milanesai nav.

Šeit norādītās sastāvdaļas, alergēni un uzturvērtības informācija raksturo tipisku recepti. Tā nav saistoša deklarācija par kādu konkrētu restorānu: receptes, porciju lielums un izmantotie produkti var atšķirties.