Locro

Locro ir biezs kukurūzas graudu, ķirbja, pupiņu un dažādu gaļu sautējums, ko vāra stundām, līdz tas kļūst gandrīz putrai līdzīgs. Līdzīgus ēdienus ar radniecīgiem nosaukumiem ēd visā Andu reģionā, bet Argentīnā tam ir oficiāla vieta: tas ir ēdiens, ko visvairāk saista ar valsts neatkarības un Maija revolūcijas svētkiem maijā un jūlijā.

Kas tas patiesībā ir

Žāvētus kukurūzas graudus (hominy) mērcē un stundām vāra lielā podā kopā ar ķirbi, baltajām pupiņām un vairākām gaļas šķirnēm — cūkgaļu, liellopa gaļu, chorizo un dažkārt cūkas ādu vai kājiņu —, līdz viss sadalās kopā biezā, gandrīz putrai līdzīgā masā, nevis dzidrā buljonā ar gabaliem. Ilgā, lēnā vārīšana ļauj graudiem pilnībā mīkstināties un gaļai atdot taukus pamatam, un labu locro vērtē pēc tā, cik labi šis pamats ir saplūdis, nevis pēc kādas atsevišķas sastāvdaļas.

Šis ir ēdiens, kas radīts pūlim un konkrētam kalendāram. Locro tradicionāli vāra lielos daudzumos publiskiem un ģimenes saietiem Argentīnas nacionālajos svētkos, nevis ikdienas maltītei — mērogs un gadījums ir tikpat būtiski kā recepte.

Kā to pasniedz

• Karstu, biezu iegāzītu bļodā; dažkārt noņemtos taukus pasniedz blakus kā piedevu.
• Ar asu mērci quiquirimichi, ko uzliek virsū vai pasniedz atsevišķi.
• Kā pamatēdienu, kas ir pietiekami sātīgs, lai būtu visa maltīte.

Kā to norādīt ēdienkartē

• Norādiet, kādas gaļas ir iekšā, jo sajaukums atšķiras pēc mājsaimniecības un reģiona.
• Pamata receptē nav būtisku alergēnu; blakus pasniegto maizi norādiet atsevišķi.
• Pasakiet, vai to piedāvājat tikai ap Argentīnas nacionālajiem svētkiem vai kā ēdienkartes pozīciju visu gadu.

Šeit norādītās sastāvdaļas, alergēni un uzturvērtības informācija raksturo tipisku recepti. Tā nav saistoša deklarācija par kādu konkrētu restorānu: receptes, porciju lielums un izmantotie produkti var atšķirties.